Latvijas osteorefleksoterapijas (ORT) pamatlicējs ir Dr.habil.med. Valsts profesors, Valsts emeritētais zinātnieks Georgs Jankovskis. Par osteorefleksoterapijas (ORT) metodes pirmsākumu uzskata 1957. gada 24. aprīli, kad profesors Georgs Jankovskis, būdams toreizējās Latvijas PSR ZA Latvijas Eksperimentālās medicīnas institūta zinātniskās pētniecības institūta aspirants, Rīgas pilsētas kaulu tuberkulozes slimnīcā pirmo reizi lieto ORT, ārstējot slimnieku ar ceļa locītavas tuberkulozi. ORT izdara ar injekcijas adatu, caurdurot ādu un zemādas audus, periostu, kompaktos un spongiozos kaulaudus un kaulu smadzenēs ar spiedienu ievada 0,5–1 ml fizioloģiskā (0,9% NaCl) šķīduma.

ORT kā fizioloģiskas slimību diagnostikas, profilakses un ārstēšanas metodes pamatā ir Georga Jankovska 1957. gada medicīnas zinātņu kandidāta disertācijas darbs „Kaulu smadzeņu refleksi no vesela kaula un pie kaulu tuberkulozes”, divi Dr.habil.med. doktora disertācijas darbi „Остеорецепция в норме и при костно-суставном туберкулезе” (1972) un „Остеорецепция” (1982) un profesora G.Jankovska vadītās EKMI Eksperimentālās fizioloģijas laboratorijas (EFL) zinātnieku izstrādātie un medicīnas praksē ieviestie izgudrojumi osteorefleksoterapijā. Eiropas Patentu organizācijas interneta resursā ORT reģistrēta kā Latvijas e-izcelsmes 26 izgudrojumu autorapliecību kolekcija. Mūsdienu autoritatīvākajā patentu elektroniskajā datu bāzē esp@cenet ir uzrādīta pirmo reizi pasaulē lietotā atslēgvārda „Osteorefleksoterapija” prioritāte. Par ORT lietošanu 2007. gadā Lielbritānijā Oksfordā Eiropas Biznesa Asambleja piešķīrusi apbalvojumu „European quality”.

ORT metodes zinātnisko pamatu veido arī EKMI EFL zinātnieku un disertantu 32 medicīnas un bioloģijas doktora, habilitētā doktora disertāciju darbi, monogrāfijas un Rīgas osteorecepcijas skolā apmācīto osteorefleksoterapeitu zinātniskās publikācijas u.c. materiāli.

Līdz 20. gs. piecdesmito gadu vidum, kad aspirants Georgs Jankovskis sāka zinātniskos pētījumus osteorecepcijā, pasaules ārsti un fiziologi bija pievērsuši pārsteidzoši maz vērības kaulu jutībai un refleksiem, ko izsauc kaula kairinājumi. Pasaules zinātniskajā literatūrā bija tikai nedaudzi darbi, kuros bija norādes uz kaulu smadzenēm kā reflektoru zonu. Bet nebija speciālu un vispusīgu pētījumu par kaulos esošo nervu saistību ar muguras un galvas smadzenēm (centrālo nervu sistēmu — CNS).

G.Jankovskis disertācijas darbā par kaulu smadzeņu refleksiem pierādīja, ka eksperimenta dzīvnieku nervos, kas inervē kaulus, uzbudinājumu izsauc gan spiediena pārmaiņas kaula dobumā, gan asinsplūsmas pārtraukšana, gan elektriskie, ķīmiskie, termiskie un citi kairinājumi. Kairinot eksperimenta dzīvnieku kaulu smadzenes ar elektriskās strāvas impulsiem, aspirants Georgs Jankovskis bija pirmais zinātnieks pasaulē, kurš 1953. gadā veicis elektroosteostimulāciju (EOS) kaula fokusā. Tika noskaidrots, ka dažādas kaulu un kaulu smadzeņu zonas dažādi šos kairinājumus uztver un reflektoriski izraisa savstarpēji atšķirīgas izmaiņas citās orgānu sistēmās, kaulu plēvē, kaulu smadzenēs, kā arī pašos kaulos. Novērotās neirālās regulācijas atšķirības var būt par iemeslu arī morfoloģiskām izmaiņām kaulu smadzenēs. Ka tādas atšķirības pastāv, to skaidro G.Hudsona aprakstītie morfoloģiskie fakti par atšķirīgu kaulu smadzeņu celulāro sastāvu dažādās skeleta daļās jūras cūciņām, kā arī pētnieka G.Jankovska izdarītā mielogrammu analīze endarterīta un kaulu tuberkulozes slimnieku skeleta simetriskās daļās. Rezultāti liecina par dažādu šūniņu sastāvu, kas izskaidrojams ar refleksa loka aferentās un eferentās daļas izmaiņām gan patoloģiskam procesam attīstoties, gan arī ārstēšanas (piem., ar spiedienu ievadot kaulu smadzenēs 0,1–1 ml fizioloģiskā šķīduma) gaitā. Tiesa, 20. gs. piecdesmitajos gados par cilmes šūnām vēl nerunāja, tās sauca par fagocitārajām šūnām. Tikai 20. gs. septiņdesmitajos gados tās sāka dēvēt par cilmes šūnām (kaulu smadzenēs, ādā, taukaudos u.c.). Bet galvenais, ka Georgs Jankovskis strādāja ar kaulu smadzeņu cilmes šūnām kopš ORT radīšanas pirmās dienas, t.i., gan izdarot EOS, gan ar spiedienu kaulu smadzenēs ievadot fizioloģisko šķīdumu.
Mācība par kaulu sensoro sistēmu — ORT zinātniskais pamats

Turpmākie zinātniskie pētījumi, kurus med. zin. kand. Georgs Jankovskis veica kopā ar bioloģi Gunitu Praulīti, 1961. gadā ļāva izvirzīt hipotēzi par osteorecepcijas pārstāvniecību galvas smadzeņu stumbrā un osteoreceptīvā kairinājuma pārslēgšanos uz stumbra eferentajiem kustību kodoliem. LEKMI EFL zinātnieku eksperimentālie pētījumi atklāja kaulos esošo nervu saistību ar muguras un galvas smadzenēm, un pierādīja, ka šī saistība ir veidota pēc sensoro sistēmu klasiskās uzbūves principa. Tas deva iespēju aprakstīt kaulu sensorās sistēmas funkcionēšanu un atklāt sensoro sistēmu fizioloģijā vēl vienu sensoro sistēmu — kaulu sensoro sistēmu (KSS), ierindojot to starp pārējām labi izpētītajām sensorajām sistēmām. Uzbudinājums no osteoreceptoriem jeb kaula receptoriem (kaulos esošajiem nervgaļiem) izplatās pa somatiskajiem, gan pa simpātiskajiem centrtieces (aferentajiem) nerviem un saslēdzas ar centrbēdzes (eferentajiem) nerviem vienotā refleksu lokā muguras smadzeņu attiecīgā līmenī, gan arī augstāk — galvas smadzenēs, līdz pat lielo pusložu garozai. Osteorecepcijas pārstāvniecība eksperimentāli pierādīta galvas smadzeņu garozas pirmajā un otrajā sensomotorajā zonā, Deitersa kodolos, smadzenīšu garozā, talāmā, hipotalāmā, hipokampā, astainajā kodolā u.c. Galvas smadzeņu lielo pusložu garozā osteorecepcijas pārstāvniecības zonas atrodas blakus un daļēji pārklājas ar citu somatosensoro sistēmu un interoreceptīvo sistēmu pārstāvniecības zonām. Tas liecina par KSS un citu sensoro sistēmu un to funkciju ciešo saistību un mijiedarbību. Tādēļ, kairinot osteoreceptorus, iespējams ietekmēt ne tikai kaulu, bet arī ar kaulu reflektori saistītās sistēmas un to funkcijas un otrādi, savukārt citas sistēmas var ietekmēt kaulu sistēmu un tās funkcijas.

KSS nav aplūkojama kā interoreceptīva vai eksteroreceptīva sensora sistēma, bet gan kā īpaša specifiska sensora sistēma. KSS apvieno abu šo sistēmu un pievieno vēl klāt jaunas sensoro sistēmu īpašības. Viena no tām — KSS trīskāršais (neirālais, humorālais un reģeneratīvais) kods. Neirālo kodu veido spongiozajos kaulaudos aferento lēni vadošo mielinizēto un nemielinizēto A un C nervu šķiedru nervgaļi. Osteoreceptoru kairināšana izraisa daudzveidīgus kaula refleksus kaulā un ar kaulu reflektori saistītās orgānu sistēmās. KSS humorālo kodu veido osteoreceptoru mehāniskas kairināšanas iedarbībā radies pietiekami funkcionējošs gēnu produkts (ietekmē dopamīna, serotonīna, -aminosviestskābes u.c. neiromediatoru biosintēzi galvas smadzeņu struktūrās; maina nukleīnskābju (DNS un RNS) saturu kaulu smadzenēs un imūnglobulīnu, glikokortikoīdu saturu asinīs; sekmē kaulu masas un kaulu smadzeņu masas pieaugumu, sekmē kaulu smadzeņu mezenhimālo cilmes šūnu proliferatīvā potenciāla paaugstināšanos u.c. KSS reģeneratīvo kodu veido šā mehāniskā stimula (spiediena) iedarbība uz kaulucilmes šūnām, tās aktivizējot. Spiediena ietekmē kaulu cilmes šūnas mainās kvantitatīvi un kvalitatīvi. Šīs aktivizētās cilmes šūnas, nonākot vispārējā asinsritē, piesaista bojāto audu izdalītie enzīmi. Tādā veidā tiek nodrošināti reģenerācijas procesi organismā.

KSS trīskāršajam kodam jeb ORT darbības neirohumorālajam un reģeneratīvajam darbības mehānismam ir būtiska nozīme, nodrošinot KSS līdzdalību organisma somātisko, veģetatīvo, psihisko u.c. funkciju un dzīvības procesu regulācijā. Slimību, traumu, novecošanās, skeleta nepietiekama noslogojuma vai pārslodzes apstākļu izraisīto funkciju un dzīvības procesu traucējumu novēršanai un ārstēšanai lieto osteorefleksoterapiju — fizioloģisku slimību profilakses un ārstēšanas metodi (ar kaula refleksiem, ar kaulu cilmes šūnām), nelietojot medikamentus.

Turklāt būtiski svarīgs ir tieši KSS pirmais digitālā koda signāls. Tas ir aplūkojams kā starta signāls, kas sekundes sešās simtdaļās sagatavo ORT neirohumorālo, reģeneratīvo un organisma homeostatisko u.c. darbības programmu, gan to ierosina darboties, gan nodrošina tās izpildi. Par to liecina ātri iestājušies ORT klīniskie efekti kā organisma reakcija uz osteoreceptoru mehānisku kairināšanu. Pirmā un nozīmīgākā ir nervu sistēmas reakcija, kas rada lokālas izmaiņas kairinātāju iedarbības zonā, izraisa segmentāro un vispārējo organisma reakciju.

Evolūcijas procesā ir izveidojušies daudzi mehānismi, kas regulē un nodrošina funkcionāli dinamiskās sistēmas stabilu darbību. Piemēram, aplūkojot kaulu sensoro sistēmu evolūcijas aspektā — skeleta attīstību sauszemes mugurkaulniekiem kā organisma pielāgošanās reakcijas Zemes gravitācijas spēka pārvarēšanai, no ūdens pārceļoties uz sauszemi. Tad evolūcija „atteicās” no asiņu veidošanas pastiprināšanas vecajos asinsrades orgānos, bet gan tās pārvietošanos skeletā (kaulu smadzenēs). Skelets uzņem visu Zemes gravitācijas spēka iedarbību: kaulu mehāniskas slodzes intensitāte (dzīvniekam stāvot, skrienot u.tml.) automātiski regulē ne tikai kaulu smadzeņu asinsradi. Vairāk noslogotajos ekstremitāšu kaulos intensīvāk veidojas arī kaulu smadzenes un jauni kaulaudi. Mehāniskā slodze uz skeletu, kas būtībā ir osteoreceptoru dabiska mehāniska kairināšana, ietekmē arī kaulu un citu orgānu sistēmu reģeneratīvos un citus dzīvības procesus organismā. Osteoreceptoru kairinājums caur muguras un galvas smadzenēm izraisa kaula refleksus ne tikai kaulā, bet arī ar kaulu reflektori saistītās ādas, muskuļu, endokrīnās, iekšējo orgānu, elpošanas, asinsrites un citās orgānu sistēmās, ietekmējot to darbību. Reflexus osseus — katrs reflekss, ko izraisa kaula kairinājums.

Kopš 1957. gada ORT prioritāte Latvijā un pasaulē ir visu kaula struktūru, it īpaši kaulu smadzeņu mehāniska kairināšana ārstnieciskos nolūkos: līdz ar to endogēni, paša cilvēka organismā tiek ierosināta un prolongēti uzturēta periosta un kaulu smadzeņu cilmes šūnu pavairošanās un diferencēšanās stimulācija.

Galvas smadzenes saņem nervu impulsu plūsmu no katra dūriena vietas kaulā līdz pat diviem mēnešiem. Šie kauli un to osteorecepcijas pārstāvniecības zonas galvas smadzenēs veido pašregulējošu pēc atgriezeniskās saites prolongēti darbojošos sistēmu.

Tādējādi klasisko prof. Georga Jankovska Latvijas ORT-ju zinātniski pamatoti var aplūkot kā modernu mūsdienu cilmes šūnu terapijas osteotehnoloģiju — slimību profilaksi un ārstēšanu ar kaula refleksiem un ar periosta un kaulu smadzeņu cilmes šūnām. ORT visbiežāk izdara vienu, retāk vairākas reizes nedēļā. Vairākas reizes nedēļā ORT izdara hronisku smagu slimību gadījumos. Tad ORT var izdarīt, no veselā kaula ņemtās kaulu smadzenes ievadot slimības skartajā akulā. To pirmo reizi izdarīja Georgs Jankovskis 1957. gadā Rīgas pilsētas kaulu tuberkulozes slimnīcā, ar ORT ārstējot 16 gadus vecu pacientu ar mazā lielakaula tuberkulozi. Pacients atveseļojās un ir vesels, ar labu dzīves kvalitāti 2012. gadā. Šī ORT osteotehnoloģijas prioritāte pamatojas uz 55 gadu osteorefleksoterapeitu klīnisko novērojumu un kaulu smadzeņu cilmes šūnu pētījumu rezultātiem — bojāto orgānu audu reģenerācijas procesu nodrošināšanai nepieciešamo lielāku cilmes šūnu skaita pieaugumu cilvēka organismā izraisa endogena kaulu smadzeņu cilmes šūnu regulāra mehāniska kairināšana vairākos ORT seansos. 2009./2010. gadā LU EKMI vadošais pētnieks, Dr.habil.med. profesors Georgs Jankovskis sadarbībā ar LU bioanalītisko metožu laboratorijas zinātniekiem veica Eiropas Savienības finansētu pētījumu par cilmes šūnu terapijas produktu drošumu un efektivitātes kritēriju izstrādi. Un LU visvairāk citēto zinātnisko publikāciju Web Science 2007.–2011. g. ir 32 citējumi rakstam „Stem cell reviews and reports”. vol.5. No. 4, 2009, p. 378–386).